Tad vienaldzīgi atbildēja:

«Gans, tevi nemīlu nemaz!»

Un viss man kļuva drūms un naidīgs:

Ne mežs, ne strauts, ne klinšu krūts,

Kur jautrās ganu spēles dūc, —

Nekas vairs nelika man smaidīt.

Sirds kalta, nerimdama gaidīt,

Un beidzot nodomāju es

Tad aizceļot no dzimtenes

Un jūrā kliedēt kaisles gūstu

Starp vīriem, kas prot vētru sveikt;

Tur kaujās varoņdarbus veikt,

Lai Naīnai reiz lepnums lūztu.

Bij drošu zvejas vīru daudz,

Kas atsaucās uz šādu dēku.

Drīz bruņas tēvu krastā klaudz

Ar še vēl nedzirdētu spēku:

Tur kaujas laivas selgā brauc …

Ar cerībām un kaismi spriegu

Mēs airējām, kurp vēji sauc;

Un desmit gadus viļņus, sniegus

Eij asins šaltīm sārtot ļauts.

Un skrēja vēsts: dažs ķēniņš nobāl,

Kad uzlido mans pulks kā rēgs,

Un bruņiniekiem rindas šķobās,

Un tie no mūsu šķēpa bēg.

Mēs bargi cirtāmies bez bēdām,

Tad meslus, veltes dalījām,

Ar uzvarētiem dzīrot sēdām

Un visi kopā līksmojām.

Bet sirds bez Naīnas man kaisa,

Vai kauja bij vai dzīru tvans,

Un ilgas allaž tālē gaisa,

Kur dzimtie somu krasti skan.

Tad teicu: «Laiks mums doties mājās,

Lai bruņas vadzī pakarājas