Zem dzimto sētu lieveņiem!»

Tā sacīju — un airi svila

Līdz somu līča ūdeņiem;

Un, kāpjot krastā, varoņiem

Sirds lepnumā un priekā sila.

Nu brīdis cerētais ir klāt,

Nu piepildītas senās ilgas!

Ai satikšanās dienas zilgas,

Reiz arī man jūs atausāt!

Pie skaistules vislepnās kājām

Mans šķēps, ko asins rūsa klāja,

Un zelts, un pērles — viss bij mests

Un pats es karstas kaisles varā,

Viens apklusušu meiču barā,

Kur katra apskauž draudzenes,

Mēms stāvēju kā liktens svaros;

Bet viņa sprauda adatas

Un vienaldzīgi teica: «Varon,

Es tevi nemīlu nemaz!»

Vai vērts gan stāstīt to, mans dēls,

Ko izsacīt nav vārdiem spēka?

Vēl tagad sirdī senais kvēls

Kā ogles gail pēc ugunsgrēka;

Kaut esmu viens un visam tāls

Un dzird jau klaudzam kapu vārtus,

Vēl tomēr sūro miņu sāls

Rieš asaru pār sirmo bārdu.

Bet klausies: manā tēvijā

Ir mežos ciems, kurp reti jāj;

Tur zveji glabā zinšu vārdus.

Tur ezeri starp klintīm dus

Un mūžameži apkārt slienas,

Tie sargā sirmus zintniekus,

Kas domu domā augas dienas

Un, noslēpumā grimstot, klus.

Vied viņu jausma šaušalīgā

Gan to, kas bijis, to, kas taps,

Un burvju varai paklausīga

Pat mīlestība kļūst un kaps.