Un, lūk, es, mīlas alcējs, arī

Tad nolēmu, lai dlvie gari

Man palīdz Naīnu reiz burt,

Tai saltā sirdī pavasari

Un kaislu mīlas kvēli kurt.

Es devos tālu brīvā klaidā

Un dziļi mežu biezokņos;

Tur burvju zintīs gremdējos

Daudz gadu nemanāmā laidā.

Un beidzot nāca mirklis tas,

Kad piecēlos es laimes smaidā:

Man apslēpts nebij vairs nekas!

Man vārdotāju spēks bij rokā.

Lai mīla plaukst! Gals ilgu mokām!

Jau uzvara pie sliekšņa skan;

Tu, Naln, piederēsi man!

Tā domāju — bet liktens smēja:

Viņš atkal mani uzvarēja.

Es, jauneklīgas skubas dzīts,

Pilns kaislas vēlēšanās, skrienu

Un vārdus burvju mezglā sienu,

Lai gari nāk; mežs krēslā tīts,

Tad cauri zibens bulta šaujas,

Kauc gaisi, koki vaida līdz,

Un zeme man zem kājām trīc …

Tad pēkšņi viss ir piepildīts —

Un redzu: vecenīte sīka

Sēž manā priekšā sirma, līka;

Tai kūkums dreb un deguns sīc,

Un trūdi jau no elpas garo.

Tā bija Naīna, mans varon!…

Es, šausmās sastindzis un bāls,

Uz baigo parādību vēros,

Sev neticēdams, šaubās svēros,

Tad raudot saucu: «Sapnis tāls!

Vai tiešām, Naīn, tu tā esi!

Kur jaunība un skaistums tavs,