Kam līdzīga zem saules nav?

Kāds jods šo lāstu tev ir nesis?

Teic — vai ir sen, kopš toreiz pats

No dvēseles un tevis šķīros?

Teic, Naīn!» — «Četrdesmitais gads!)

Un vecenei zib kautri skats:

«Man šodien septiņdesmit dzīro.

Ko darīt, draugs,» tā viņa ķērc,

«Kā putni mūsu gadi skrēja,

Reiz bijām jauni — skumt nav vērts

Tie ziedi abiem noziedēja.

Jo labāk, draugs, jel tici man,

Ja prom tās palaidnību dienas;

Es esmu sirma, tiesa gan,

Varbūt pat kūkums plecos slienas,

Nav vairs, kā bija, šis un tas,

Trūkst senās dzirksts un mīlības;

Bet toties (vecā aiztur dvesmu)

Tev atklāšu: es burve esmu!»

Un bija tiešām tiesa tai.

Mēms stāvēju es viņas priekšā

Un stulbs kā muļķis beidzamais,

Ar visu zinti purvā iekšā.

Bet, lūk, kur šausmas: piepildīts

Mans būrums vigā bij, kā nākas.

Jau sirmā dīva kaislē trīc,

Pret mani mīla viņai sākas.

Tā muti baigo smaidā viebj,

Par mīlu šļupst un pretim stiepj

Man savas izģindušās rokas.

Jel iedomā tu manas mokas!

Man mulsā skatiens sānis klīst,

Tai kāss pa vidu vārdiem pinas,

Bet kaislais stāsts kā straume līst:

«Sirds mana beidzot iepazina,

Kur viņas prieks, mans dārgais draugs;

Tā mūžam maigās jūtās plauks