Kā puķe pavasara šalkās…

Es tvīkstu, mīļais, ātrāk skauj

Un visu, visu baudīt ļauj …

Nāc, mīļais, nāc, es mirstu alkās …»

Tad viņa gurdi plakstus ver

Un ilgošanās pilna sliecas;

Tad manu svārku malu tver

Un kārnām rokām tālāk tiecas …

Es šausmās miedzu acis ciet,

Lai neredzētu baigo rēgu;

Tad izrāvos un kliegdams bēgu,

Līdz zemes malai gatavs skriet.

«Ak necienīgais!» viņa sauca.

«Kurš cits gan rāmo mūžu jauca

Man, nevainīgai jaunavai!

Pats zagi Naīnai tu sirdi,

Pats tagad nicini, vai dzirdi!

Lūk, vīrieši! Posts pieviltai:

Tā pati vainīga, ak vai!

Viņš mani, nelietīgais, paved,

Sveļ mīlas kaislībā un pamet! …

Ak krāpnieks ļaunais! Kur mans gods?

Gan nāks tev, meitu zaglim, sods!»

Tā šķīrāmies. Sen apsūnots,

Se mītu viens kopš viņām dienām

Ar sirdi, kur viss rūgtums krāts;

Un sirmgalvi starp akmens sienām

Te priecē daba, miers un prāts.

Jau kapa bedre tumša zvēro;

Bet seno kaisli neaizmirst

Vēl vecene un naidā vēro,

Man atriebt alkdama, vai mirst;

Ar ļaunu vēlo mīlu mēro.

It visu gaišu sirds tai nīst,

Un arī tavā ceļā, protams,

Šīs vecās burves ienaids līst;

Bet bēdām mūžība nav dota.»