Ar dedzi Ruslans visu tver,
Ko sirmais stāsta; acis spodrās
Ne mirkli snaudā neaizver
Un nejūt domu zibā modrā,
Ka nakts jau rītam vārtus ver.
Ved saule starodama dienu …
Ar nopūtu un domu vienu
Skauj Ruslans burvi vientuļo;
Un cerība jau spārno to;
Viņš ārā iet. Zviedz kumeļš raitais.
Lēkt seglos aši Ruslans steidz,
Cērt svilpdams piešus tālai gaitai,
«Tēvs, neaizmirsti mani!» sauc
Un auļo pāri stepes pļavai.
Bet zintnieks, tāls jau kaujas slavai,
Sauc: «Labu ceļa vēju, dēls!
Sveiks, uzticīgais mīlai savai!
Lai padoms mans tev sirdī kvēl!»
OTRAIS DZIEDĀJUMS
Jūs, sāncenši par kaujas slavu!
Lai mūžam miera nav starp jums;
Vien nīstot ienaidnieku savu,
Ir gūstams bargais panākums!
Lai, noraugoties jūsu tēlos,
Dreb pasaule un apbrīno:
Neviens jūs pārāk nenožēlos
Un netraucēs jums spēli to.
Jūs, sāncenši par mūzu lauriem,
Kas Parnaskalnā steidzat jāt, —
Jel beidziet reiz ar skaļiem auriem
Un ķildām ļaudis smīdināt,
Var lamāties un rāties klusāk.
Bet, mīlas sāncenši, jums gan
Laiks mieru savā starpā uzsākt,
Jo ticiet, draugi mīļie, man:
Kam nolemts daiļavai sirds dzīlēs
Kurt dzirksti, kurai kaisles spēks,
To, pasaulei par spīli, mīlēs;