Tur skaisties muļķīgi un grēks.

Kad tālāk Rogdajs nevaldāmais

Caur mežu, pāri miglas lāmai,

Pilns tumšu nojautu un viens,

No ceļabiedriem šķīries, jāja,

Tam sāktais domu pavediens

Ne mirkli prātus neatstāja.

Sirds rūgtā kaitumā tam pukst,

To tirdī kāda ļauna steiga;

Un jātnieks krēslā nikni čukst:

«Nost šķēršļus … Nositīšu … Beigas . .

Ei, Ruslan, saturies! … Lai cieš,

Lai paraud asaras tad mīļā …»

Viņš spēji zirgu apkārt griež,

Pa pēdām auļo nakti zviļā.

Tai laikā Farlafs drosmīgais,

It saldi nosnaudies, kad gaiss

Vēl glauž ar rīta vēsmu maigu,

Bij sēdies rāmi pusdienot

Pie strauta pavēnī, lai svaigu

Gars atkal atspirgumu rod.

Te pēkšņi redz: kā vētra baiga

Brāž jātnieks, šķēpu vicinot;

Un — netērēdams velti laika —

Lec Farlafs seglos, pamezdams

Gan smagās bruņas, šķēpu, cimdus,

Gan pusdienu, un mūk ar dimdu,

Bet jātnieks auļo pakaļ tam.

«Hei, bēgli gļēvulīgais, stāvi!»

Dzird Farlafs, domādams jau nāvi.

«Vai nemitēsies, nelga, jozt!

Vienalga — galvu raušu nost!»

Bet Farlafs, pazīdams Rogdaju,

Triec kumeļu, cik vien tas nes,

Un, auļodams pār stepes klaju,

Jau atvadās no pasaules.