Tā dažkārt zaķis, celts no snaudas,

Miedz bailēs ausis un, cik jaudas,

Pār purva ciņiem, laukiem skrej

No suņa, kas tam pēdās rej.

Un gadījās, ka vielā tajā,

Kur trauca varons, baiļu vajāts,

Vēl kusa saulē vēlīns sniegs

Un gravās plūda ūdens lieks.

Kad pavīd lēznie urgas krasti,

Zirgs, krēpēm plīvot, saslien asti,

Rauj lauzni, krākdams sakož to

Un duļķu straumi pārlido.

Bet lepnais jātnieks kājām gaisā

Smags netīrajā grāvi krīt

Un tajā pašā mirkli taisās

Jau nāvē acis aizdarīt.

Lūk, Rogdajs gravai gluži blakām,

Jau šķēpu atvēzējis plecs;

«Tad mirsti, gļēvuli!» viņš saka .. . *

Un pēkšņi Farlafu tur redz;

Viņš skatās vēl — šļūk rokas lejup,

Un izbrīns, dusmas, niknums skrien

Pār viņa savalbīlo seju;

Tad, zobus griezdams, zirgu slien

Un sašutumā projām maldās;

Jāj pikts un niknumā vai plīst,

Un tomēr … tomēr jāatzīst —

Pats sevī smieklos tikko valdās.

Tā jādams tālāk, pakalnā

Viņš sastop vecenīti sīku,

Tik tikko dzīvu, sirmu, līku.

Ceļ savu ceļa kūju tā

Un rāda jāt uz ziemeļpusi.

«Tur viņu meklē,» saka klusi.

Un Rogdajs priekā uzliesmo,

Pats nāvei pretī aizjoņo.