Bet mūsu Farlafs? Guļ viņš grāvī,

Bez elpas bailēs dreb un pukst;

«Vai esmu dzīvs?» viņš sevī čukst.

Kur sāncensis, kas draud ar nāvi?

Un pēkšņi tur, kur galvas gals,

Skan vecenītes kapa balss:

«Puis, celies nu un palaid riksi;

Neviena vairs tu nesatiksi;

Lūk, te tavs kumeļš arīdzan —

Jel celies, celies, klausi man!»

Kur negribēdams kaunu liksi? —

No grāvja rāpus varons nāk,

Vēl tramīgs apkārt skatus raida,

Tad pūš un atelpodams vaida:

«Gods dievam, kauli kustēt sāk!»

«Jel tici,» vecene tad saka,

«Nav Ludmilu tik viegli gūt;

Ved ļoti tālu viņas taka;

Ne tev, ne man tur neaizkļūt.

Un klaiņot tā nav lāga drošums;

Kas zina, kurš tev dūci kaļ?

Tālab es padomu tev došu;

Jāj lēnītiņām atpakaļ,

Tev ciems pie Kijevas; lurp dodies

Viens klusā ligzdā padzīvoties

Bez bažām, laiks tev paies drīz;

Gan Ludmila mums nezudīs.»

To teic un pagaist. Nešauboties

Jau varonis ir zirgam klāt

Un prātīgs steidzas mājup jāt;

Pavisam aizmirst kaujas slavu,

Par kņazi aizmirst padomāt;

Vai dzird viņš pēkšņi šalcam kļavu,

Vai zīle spurdz, vai avots līst —

Viņš dreb un baiļu sviedrus svīst.

Tai laikā Ruslans auļo tālu,

Caur mežiem jāj, pa laukiem jāj;