Viņš sapņos skata seju bālu —

Tur Ludmila ar skumjām māj.

Viņš čukst: «Kā glābt man mūža draugu?

Kā atrast mīļo acuraugu?

Vai smaidīs vēl tavs gaišais vaigs?

Vai skanēs vēl tavs sauciens maigs?

Vai arī lemts tev burvja varā

Uz mūžu dzīves prieku nīst,

Līdz vecumdienu novakarā

Tavs jaunavīgais daiļums vīst?

Vai varbūt sāncensis gūs laimi

Par postu man? … Nē, nē, tie zaimi!

Vēl šķēps man uzticīgais skan,

Un nav vēl cirsta galva man!»

Reiz vakarā, kad krēsla klāja

Jau ceļu, mūsu varonis

Gar stāvu upes krauju jāja.

Gaiss bija kluss. Un pēkšņi viz

Gar galvu bulta aizšalkdama,

Aiz muguras dzird troksni, lamas,

Un pakavi pret plienu klaudz.

«Hei, stāvi!» barga balss tur sauc.

Viņš atskatās: lūk, pāri laukam

Ar piķi paceltu kā auka

Brāž jātnieks; tūdaļ pretim griež

Tam zirgu kņazs, tver šķēpu saujā.

«Ahā! Man sen jau delnas knieš!»

Ar naidu jātnieks vārdus sviež.

«Nu, draudziņ, stājies nāves kaujā!

Šai vietā varēsi tu būt,

Tad lūko līgavas sev gūt.»

Nu pazīst Ruslans to, kas rājas;

Viņš, dusmās svildams, zirgu slien ..

Bet, draugi, jaunavai kā klājas?

Lai varoņi nu paliek vien,

Par tiem vēl turpināsim runu.