Jo sen jau reize, manuprāt,

Par daiļo kņazi padomāt

Un ļauno burvi Mērapunu.

Es, savu sapņu tēlu draugs,

Jau stāstīju, ne visai kautrais,

Kā tonakt līdzi zibens šautrai

No skavām Ruslanam tik jauks

Un kārots zuda mīļās plaukums

Un miglā pagaisa tās augums.

Ai Ludmila! Kad ļaundaris

Ar spēku, kuram klausa viss,

No kāzu gultas tevi rāva,

Kā viesuls gaisos uzlaidās

Caur dūmaku un tumsu blāvu

Un pēkšņi kalnos atradās —

Tu šausmās maņu pazaudēji

Un ļaunā burvja mājoklī,

Kur pāri kalnu migla klīst,

Jau gulēji pēc mirkļa spēja.

No savas būdas sliekšņa tā

Es bieži redzu vasarā:

Skrien vistu mājas sultāns brašais,

Mans gailis, kādai vistai ašai

Pār sētu pakaļ; panāk to

Un, saldā kaislē spārnus plētis,

Jau gatavs apskaut cerēto;

Bet gaisos viltīgs pāri klētij

Jau cāļu zaglis senais slīd —

Liels, pelēks vanags; laižas lidu,

Tad, notēmējis sētas vidu,

Kā zibens pēkšņi lejup krīt.

Tad paceļas un lido projām.

Ir baigās ķetnās jāiet bojā

Tai nelaimīgai, ko viņš nes.

Un velti sauc pēc draudzenes

Vēl gailis, saltu šausmu vajāts,

Un ilgi bēdās spārnus sit …