Vien daža spalva lejup rit,

Ko atnes vējš no debess klajās.

Līdz ritam jaunā kņaze tā

Guļ dziļā nesamaņā klusi,

Kā smagā miegā aizmigusi;

Tad beidzot acis nomodā

Tā paver, sapni piesarkusi

un mulsa baigā nojautā;

Sirds viņai glāstu iztvīkusi,

Un kļaujas tā uz drauga pusi.

«Kur esi, mīļais vīrs?» tā čukst,

Tad pēkšņi apjauš, bailēs šņukst,

Sirds stāj un atkal skaļi pukst.

Kur, Ludmil, tava kāzu telpa?

Guļ maigā jaunava bez elpas

Uz krāšņiem dūnu spilveniem

Zem liela, grezna baldahīna,

Kur lejup aizkars rotāts tinas;

Mirdz bārkstis pēļiem pušķotiem,

Mirdz visur apkārt zelta audums

Un dārgakmeņi vizuļo,

Un vīraks zils ar vieglu jaudu

No dārgiem traukiem izgaro.

Ir diezgan .. . nav vairs jāapdvesmo

Šī telpa, kas kā dzeja skan:

Šeherezada stāstos gleznos

Sen aizsteigusies priekšā man.

Bet prieka nav par telpu grezno,

Ja drauga balss tur neatskan.

Trīs jaunavas kā brīnums skaistas

Tad ietērpos, kas saulē laistās,

Pie kņazes klusi ieradās

Un cieņā zemu noliecās.

Tad viena gaitā vieglā gāja

Tai klāt un, gluži nemanot,

Jau zelta matus sasukāja

Un pīnē sapina (kā prot

Vēl daudzas arī mūsu dienās),

Šo košo vītni kronī vienā