Ap bālo pieri apvijot.

Aiz pirmās, kautri slēpjot skatu,

Bij otra klāt ar tērpu platu;

Un zilgs kā debess sarafāns

Skauj Ludmilu kā zieda zvans.

Tad šķidrauts, caurspīdīgs kā migla,

Sedz zelta cirtas, krūtis tiklas

Un maigos plecus arīdzan.

Tērps nenovīdīgs skūpsta kāri

Tos daiļumus, kas laimi ver,

Un kājiņas kā dūju pāri

Jau vieglas kurpes skavās tver.

Tad pēdējā no kalpotājām

Steidz kņazei pērļu jostu siet.

Un neredzama dziedātāja

Tai visu laiku dziesmas dzied.

Bet velti viss: ne pērļu liesmas,

Ne sarafāns, ne rotas tās,

Nedz arī jautrās glaimu dziesmas

Tai sirdi neiepriecinās.

Un velti spogulis sauc vērot,

Cik viņa daiļa, tērps cik skaists;

Tumst skatiens skumjais, lejup laists,

Un viņa klusē, viņa sēro.

Bet tiem, kas atziņas sev krāj

Un siržu dziļumos spēj lasīt,

Tiem, protams, nav vairs jāatklāj,

Kā sievieti var skumjās pazīt:

Ja aizmirst spoguli tā nest

Un paslepus, kā ieradusi,

Pat asarās tur skatu mest,

Tad nav pa jokam noskumusi.

Jau Ludmila ir viena, lūk,

Un domas neziņā tai jūk.

Pie logu režģa piegājusi,

Tā drūmo āru vēro klusi,

Un skatiens skumjš tai tālēs slīd.

Viss stindzis. Sniegu lejas saltas

Kā spoža sega tālu spīd;