Stāv drūmu kalnu pieres baltas,

Pār aizām ledus šķautnes slej

Un klusē pāri pasaulei.

Nav redzams mājoklis, ne dūmi,

Nedz gājējs sniega klajumos;

Un stāv bez atbalss kalni drūmi,

Jo netaurē tur mednieks drošs;

Vien paretam ar žēlu vaidu

Skrien viesulis pār sniegu klaidu,

Un sirmās debess pamalē

Tas kailos kokus paauklē.

Ar šausmu izmisuma raudām

Sedz acis Ludmila un jautā,

Kas gan ar viņu tagad būs!

Tad kaltās durvis steidzas grūst,

Bet tās ar melodiju jauku

Jau atveras — un ziedu plaukums

Aiz sliekšņa gaida. Burvīgs dārzs:

Daudz brīnišķāks par tiem, ko spēja

Reiz uzburt Armida; tāds ārs,

Par kādu sapņot nevarēja

Pat ķēniņš Zālamans, nedz tie,

Kas Taurijā reiz bija kņazi.

Zaļš ozolmežs, aiz kura pazib

Gan krūmi, ziediem greznotie,

Gan palmu alejas un lauri,

Kur apelsīni atmirdz cauri

Kā zelts, un ūdens spoguļos,

Ap kuriem zaļo krāšņi mauri,

Redz dzidri atspulgotus tos;

Pār birzīm, pakalniem un lejām

Kā uguns pavasaris zied,

Un maija vēsma elpo sejā,

Un krūmā lakstīgala dzied;

Šalc gaisos fontāni; kā sudrabs

Mirdz strūklas saules vizuļos;

Redz apkārt tēlu sejas gudras;

Tie dzīvi šķiet; pats Fidijs tos

Ar skaudību še apbrīnotu,