Un savu spožo kaltu kvēls

Šis Palladas un Fēba dēls

Prom aizmestu kā lieku rotu.

Te ūdens kritums, šalkdams notuļ,

Pār marmorklintīm sārtām krīt

Ar straumi saules apstarotu;

Tur strauti koku ēnā slīd

Un nebeidz klusas čalas vīt.

Lai vēsumu un mieru dotu,

Māj zilas lapenes šur tur

Caur mūžam zaļojošo jumu;

Un visur spožu elpojumu

Gar takam krāšņie ziedi bur.

Bet raugās Ludmila bez prieka

Un tālāk vientulīga iet;

Tai visa greznība ir lieka,

Un velti apkārt rozes zied.

Tā pati nezina, kurp klejo,

Visapkārt burvju dārzam ejot,

Vien drūmām domām vaļu ļauj

Un brīžam stājas, asras lejot,

Un kokam plecu skumji kļauj.

Tad pēkšņi viņas daiļais skatiens

Kļūst možs; tā lūpām pirkstu spiež;

Kāds nodoms baigs, bet tiešām patiess

Tai prātā dzimst.. . Taks sānis griež:

Lūk, loka tiltiņš dziļai dzelmei

No klints uz klinti pāri ved;

Iet Ludmila — un asru svelmei

Par spīti skatu lejup met;

Sit izmisumā sev pret krūti

Un viļņos, kas ar putām krīt,

Sev nolemj galu padarīt, —

LTn tomēr, lai vai cik tas grūti,

Pa taku tālāk viņa slīd.

Tā Ludmila visdaiļā mana,

Kopš rīta nebeigdama skriet,

Jau sāka gurt — bij raudāt gana —