Un sevī nodomāja: šķiet,

Jau būtu laiks! Un maurā sēdās —

Un pēkšņi telts tai pāri zied,

Glauž vēsums vaigu vieglām vēdām,

Un pusdiengalds ir priekšā klāts

Ar gardu viru pilniem traukiem;

Un klusi arfu spēlē kāds,

Pats neredzams aiz ziediem jaukiem.

Sēž jaunā kņaze izbrīnā,

Bet pati sevī domā tā:

«No mīļā tālu, valgos dīvos,

Vai vērts man pasaulē vairs dzīvot?

Ai tu, kas ļaunām kaislībām

Te mani valdzini un tirdi!

Es mūžam nepadošos tām

Un nomirt pratīšu, vai dzirdi!

Man nevajag ne tavas telts,

Ne mielasta, kas galdā celts!

Es neklausīšos tavos niekos

Un nomiršu, lai līst vai zelts!»

Tā domāja — un sāka iekost.

Kad kņaze ceļas, mirklī telts

Un viss, kas greznos traukos smelts,

Un arfas skaņas … pēkšņi zuda;

Viss atkal kluss, ved taka gluda,

Un atkal Ludmila tur klīst

No birzs uz birzi dārzos viena,

Līdz pamazām jau krēsla līst

Un mēness kāpj virs mežu sienas.

Kāpj miglas vāls no lejām liegs

Un pāri siltiem krūmiem lokās,

Un kņazei neviļus nāk miegs;

Te pēkšņi neredzamas rokas

Kā maigas ziedu pīpenes

To gaisos ceļ uz vēju bultas,

Uz krāšņo pili projām nes

Un lēnām nogulda uz gultas,