Caur rožu smaržām, kas te 1ās,

Uz skumju segas vientuļās.

Trīs jaunavas ir tūdaļ blakām,

Tās negaida ne vārda sakām

Un kņazei tērpu noģērbt steidz;

Bet viņu sērais skatiens teic,

Tāpat kā dīvā klusēšana,

Par līdzjūtību, ka nav gana

Vēl liktenim, kas vājos veic.

Bet pasteigsim: ir roku naigu

Jau kņaze noģērbta, un skauj

Vien krekliņš balts tās stāvu maigu,

Kad spilvenos tā noliek vaigu

Un miegam sevi apņemt ļauj.

Ar nopūtu vēl palocījās

Trīs meičas, tad kā ēnas vijās

Tās projām, durvis aizdarot.

Ko gūstekne lai darīt prot?

Tā dreb kā lapa, dvašu aiztur,

Trīc krūtis, nobāl vaiga skaistums,

Un pirmais miegs no plakstiem gaist;

Tā paliek nbmodā un klausās,

Un skatiens, tumsā vēries, kaist…

Viss klusu! Mirkļu gaitā gausā

Vien pašas sirds tai atbild trauslā . . .

Un liekas … klusums it kā čukst;

Šķiet, zogas kāds pie viņas gultas;

Slēpj kņaze galvu segās, šņukst,

Un pēkšņi.. . šausmas! … tiešām bultas

Tur klaudz .. . kāds tūdaļ iekšā bruks . ..

Jau durvis ver. Un mirkli vienā

Kļūst gaišs. Sirds kņazei baigi pukst;

Bez vārda lepnā rindā ienāk

Ar šķēpiem, paceltiem pret sienām,