Tur moru pulks no apsardzes;

Pa divi blaku, lielā skaitā,

Uz spilveniem tie cēlā gaitā

Jo lielu, sirmu bārdu nes;

Tai pakaļ, lepni slējis kaklu,

Ar skatu, augstprātībā aklu,

Pa durvīm kuprains pundurs nāk:

No viņa galvas, kaili skūtas,

Ko grezno naktscepure šūta,

Šī milzu bārda diži aug.

Viņš tuvojas; un raugi: jau

Ir gluži klāt, kad pēkšņi kņaze

Lec augšā, naktscepuri rauj

Nost kuprim, dusmām vaļu ļauj

Un, dūri celdama kā nazi,

Tik skaņi bailēs brēc un bļauj,

Ka visi mori saplok mazi.

Zem plaukstām kupris galvu kļauj,

Par pārbiedēto kņazi bālāks;

Tad, ausis spiezdams, tiecas tālāk

Kur mukt, bet savā bārdā, lūk,

Pats sapinas un klūp kā postā;

Jo ceļas, jo vēl vairāk jūk,

Bet mori velti skrien un stostās,

Cits citam sauc un vaigus viebj,

Tad beidzot klēpī kupri vīsta

Un ārā atšķetināt stiepj;

Vien paliek naklscepure nīstā.

Bet kā gan varonim nu iet?

Jūs atceraties mirkli straujo?

Tver ātrāk savu otu ciet,

Orlovski, glezno pusnakts kauju!

Zem mēness gaismas sacirtās

Tur varoņi uz takas skaudras;

Šķiet, sirdis dusmās tūdaļ stās —

Jau pīķi lūst kā vieglas šautras,

Lūst šķēps pret šķēpu, nikni brāzts,