Pār krūšu bruņām asins nopil,

Brīkš drazās vairogi un stopi…

Tad viņi zirgos satvērās;

Melns pajūk kuls uz vietas tās,

Kur zirgs pret zirgu nikni slienas;

Bet varoņi tā sagrābās,

Ka brīdi dvašas nav nevienam

Un velti gaisu tvarsta nāss —

Kā dzelzīs abi saslēdzās;

Stingst locekļi tiem, cieši žņaugti,

Kā uguns kvēle dzīslās rit,

Pret sirdi sirds kā akmens sit —

Gurst abi, laužot nepārtraukti, —

Drīz vienam krist… Te pēkšņi strauj

Ar milzu spēku Ruslans rauj .

No segliem pretinieku baigo,

Pār galvu ceļ, pār klinti kļauj —

Un dzelmē met, kur viļņi zaigo:

«Ej bojā! tu, kas mīlu maigo

Ar ļaunu skauģa sirdi grauj!»

Tu, lasītāj, jau uzminēji,

Ar ko te Ruslans kāvās bargs:

Tas Rogdajs bij, kas smiedams lējis

Daudz asins, kijeviešu sargs,

Gūt Ludmilu ar ļaunu skrējis.

Gar Dņepras krastiem bij līdz šim

Viņš pēdas dzinis sāncensim;

Tad panācis — bet veiksmes slava

Te bēg no lolojuma sava,

Un seno kauju varonim

Šeit pēdējs dienu solis dim.

Un vēlāk dzirdams bija stāstos,

Ka Rogdajs redzēts viļņu klāstos

Jo daiļas nāras skāvienos;

Tā viņu paņēmusi glāstot

Sev līdzi tumšos dzelmeņos.

Un gadiem vēl pa nakti blāvu