Bet Ratmirs, hazariešu hans,

Jau sapņos Ludmilu slēdz skavās;

Viņš seglos it kā dej un skan,

Pats reibdams asins dziesmā savā.

Kā uguns skatiens kaislē kvēl,

Nav zirga straujā šodien žēl;

To brīžam triec ar traku trauksmi,

Tad pēkšņi griež un stāvus slien,

Tad kalnup brāž ar kaujas sauksmi.

Drūms Rogdajs jāj un klusē drausmi,

Baiss šķiet tam liktens pavediens .,.

Tumšs nemiers ēno viņa vaigu —

Vēl greizsirdība plosa to;

Un bieži vien ar skatu baigu

Viņš jauno kņazu uzlūko.

Tā sāncenši nu augu dienu

Pa vienu ceļu kopā jāj,

Līdz Dņepras krastmalu arvienu

Jau tumšāk vakarkrēsla klāj;

No Dņepras ūdeņiem kāpj migla;

Laiks arī zirgus pūtināt.

Lūk, lejā ceļš! Kā šautra žigla

Tas šķērso šo. Var savrup jāt.

«Laiks doties katram savu gaitu,

Lai katram liktens savs!» tie teic.

Un zirgs bez laužņu, riksi raitu,

Pats ceļu izvēlējies, steidz.

Ko dari, nelaimīgais Ruslan,

Viens klajumā, kur zvaigznes zied?

Kā sapnis vien, kā ēna kusla

Tev Ludmila un kāzas šķiet!

Slīd zemu bruņu segs pār seju,

Slīd pavada no rokām lejup,

Un lēni tālos laukos viens

Tavs kumeļš pusnakts rasā brien,

Sirds izmisumā grimst bez gala.