Tad pēkšņi priekšā klintīs ala;

Tur gaisma spīd. Viņš zirgu sien

Un dodas turp zem akmens sienām,

Kas stāv kopš dabas pirmām dienām.

Viņš sagrauzts iet un ko gan redz?

Sēž vientulis tur sirms un vecs:

Tam skatiens rāms un balta bārda,

Līkst zemu lampas gaismā plecs;

Tas kādu senu rakstu sedz,

Ko lasot nebilst viņš ne vārda.

«Nāc iekšā, sveicināts, mans dēls!»

Viņš smaidot teic, kad viesi mana.

«Jau gadu divdesmit še kvēl

Tā vientulībā spuldze mana;

Nu beidzot diena tā ir klāt,

Ko sen jau viedu laika tālēs.

Jel sēdi, klausies. Nakts drīz bālēs.

Liek liktenis mums kopā stāt.

Tev, Ruslan, Ludmila ir projām;

Zūd drosme, izmisums dzen bojā;

Bet ātri paies ļaunais laiks,

Un atkal atplauks laimes vaigs.

Ar cerību un sirdi drošu

Ik šķērsli veic, nav noskumt vērts;

Uz priekšu vien! ar šķēpu spožu

Uz pusnakts pusi ceļu cērt.

Tavs ienaidnieks un aplaupītājs

Ir baigais burvis Mērapuns;

Sen kārs uz jaunavām viņš glītām,

Šis pusnakts kalnu pundursuns,

Bet to nekad pa pēdām dzītām

Nav panākusi soda guns;

Vien tev rast taku kādā rītā,

Pa kuru ļaunā ligzdā tiek;

Tavs zobens burvi pīšļos trieks!

Teikt vairāk nedrīkstu, kas darāms;