Mežs ir dzīvs. Pat šis, kur starp stumbriem savu smalciņo tīmekli izvilcis zuzi — zirneklis, arī šim ir dvēsele. Ko nu vēl runāt par lieliem kokiem un dzīvniekiem!
Tātad atkārtoju: esi piesardzīgs, turi godā biezokņa likumus. Iepazīt mēs tos iepazīsim kopīgi. Kļūsti mans biedrs un draugs. Mēs pavadīsim kopā daudz gadu, daudz Lielo un Mazo Sauļu, es tev iemācīšu mūsu
dziesmas un dejas, tu iepazīsi mūsu cilts — vēl šodien brīvās indiāņu ševanēzu cilts likteni. Es tevi aizvedīšu uz mūsu mītni. Pirmoreiz mēs nonāksim tur Uzlecošā Mēness mēnesī. Tas ir sniega un sala mēnesis. Tu lūkojies apkārt? Meklē ērgli? Viņš jau ir atgriezies ligzdā.
Iesim tad nu uz kādu no daudzo ezeru krastiem …
Pirmie saules stari krīt uz sniega aizputināto ezera krastu. Tas ir klāts ar ledu, sniegs gurkst zem kājām. Ezera gars mierīgi dus, jo ir Uzlecošā Mēness mēnesis. Mūsu balsis viņu neuzmodinās, kaut arī mēs dzīvojam pašā krastmalā. Mūsu tipi — zvērādu teltis — stāv puslokā, veidojot platu pakavu ar vaļējo pusi pret ezeru.
Starp pakava spārniem, vidū, plašā klajā vietā slienas liepaskoka totēmu stabs. Uz tā izgrieztie attēli liecina, ka te ir apmetusies Pūces cilts, cilvēki, cēlušies no putna, kas redz naktī.
Pašā staba galā burvis Rūgtā Oga izgriezis lielu pūci ar apaļām acīm, sarkanu knābi un izplestiem spārniem. Zemāk — tas pats putns, tikai spārnu vietā tam ir cilvēka rokas un kājas, kas beidzas ar pūces nagiem. Un vēl zemāk — cilvēks ar pūces galvu apkampj kailu cilvēku — visas Pūču cilts tēvu.