Pirmie saules stari krīt slīpi. To gaisma ir sarkana, bet garās tipi ēnas — tumši zilas. Saule nule kā uzlēkusi, taču nometne neguļ. Reizē ar saules lēktu pie totēmu staba sākusies deja. To vada burvis Rūgtā Oga.
Spilgtajā sarkano staru gaismā es viņu labi redzu. Burvis atgādina spārnotu bizonu, kas pacēlies pakaļ
kājās. Uz galvas viņam ir bizona skalps ar plati izplestiem ragiem. To gali, tāpat kā pūces knābis uz totēmu staba, nokrāsoti koši sarkani. Seju Rūgtā Oga izraibinājis ar zilām un dzeltenām svītrām. Pie plaši izplestajam rokām piestiprinājis brieža nagu klabekļus. To skaņa atgādina brieža karibu kāju dipoņu, tam traucoties pa akmeņaino upes malu.
Kopā ar Rūgto Ogu dejo līdz jostasvietai kails karavīrs Nepemuss — Stiprā Kreisā Roka, dižens mūsu cilts mednieks un liels dejotājs. Abi griežas liela apļa vidū, un ap viņiem lokā apkārt sastājuši karavīri ritmiski sit tamburīnus un klabekļus, kas darināti no bruņurupuču čaulām.
Ritms kļūst aizvien skarbāks, straujāks. Ar lāča taukiem ieziestais Nepemusa ķermenis spīd kā bronza. Reizēm šķiet, ka dejotājam ir vairāki pāri kāju. Bet tad uzreiz it kā tikai viena, jo viņš kā gārnis griežas uz vienas kājas. Toties uz vilku pūšļu un ilkņu virtenēm apvītā kakla šūpojas trīs galvas.