Šis puisēns biju es.
Līdz tam laikam es dzīvoju vecāku teltī mātes gādībā. Manu māti sauca Ta-Vag — Baltais Mākonītis, tāpēc ka viņai ir gaiši mati, tik gaiši kādu nav bijis nevienai mūsu cilts sievietei.
Es esmu viņas jaunākais dēls. Brālis, kuru es vēl nepazinu, un māsa, kura līdz šim kopā ar māti mani pieskatīja, vairāk līdzinājās tēvam. Tāpat kā tam, mati viņiem melni ar tērauda spīdumu un acis tumšas kā brāļiem amukiem — bebriem.
Vienīgi man ir mātes acis un mati. Vai nu šās līdzības dēļ, vai arī tāpēc, ka biju pats jaunākais, es biju viņas mīlulis. Viņa rūpējās par mani vairāk un glāstīja mani maigāk nekā citas sievietes savus dēlus.
Līdz šai dienai un vēl daudzus mēnešus pēc tam mani, tāpat kā visus mazus puikas, sauca vienkārši — uti, proti, mazuli. Vārdu mums vēl nebija. Vārdu vajadzēja iekarot, un parasti to nopelnīja ne tikai ar sviedriem vien, bet arī ar asinīm.
Kā ikviens uti, es sapņoju par Aiziešanas svētkiem, pēc kuriem man vajadzēs doties uz Jauno Vilku nometni vecu karavīru uzraudzībā. Tur es kopā ar citiem mūsu cilts zēniem mācīšos lasīt vilku pēdas, darināt no bērza tāss kanoe, izlikt cilpas uz ūdru takām, ar bultu no stopa trāpīt meža pīlei lidojumā. Tur es iepa- zīšu biezokņa likumus un karavīra pienākumus. Tur es kļūšu pieaudzis.