Jūs, protams, mani sapratīsiet. Es ne vien sapņoju, bet taisni ar nepacietību gaidīju to brīdi, kad pie mūsu tipi ieejas atskanēs karavīru dziesma, tamburīnu skaņas un bruņurupuču čaulu klaksti.
Tomēr, kad es izdzirdēju Nepemusa soļus pie tipi ieejas, mani pārņēma bailes. Es zināju, ka šķiros no mātes, ka ilgus gadus neredzēšu viņas acis, nedzirdēšu viņas balsi. Es neskatījos uz viņas pusi, lai nesāktu raudāt kā mana māsa Tinageta — Smuidrais Bērzs.
Kad zvērāda pie ieejas pašķīrās un manā priekšā nostājās Nepemusa milzu augums, es aizmirsu visus savus sapņus par Jauno Vilku nometni un par karavīra gaitām. Es gribēju mesties pie mātes un viņas skavās paglābties no bargās, nepazīstamās pasaules sūtņa.
Taču Nepernuss neļāva man laika ne raudām, ne izmisumam. Viņš satvēra mani aiz rokas, un es atrados starp viņu un burvi, atrauts no mātes.
Tā es spēru pirmos soļus uz jaunu dzīvi pa nomīdītu, salā šņirkstošu sniegu. Acu priekšā zibēja vilku un lāču skalpu saišķi, brieža nagu klabekļi, kas karājās pie Rūgtās Ogas rokām. Es stāvēju ar seju pret sauli, un mani līdz pašai sirdij pārņēma saltas trīsas.
Bet tad es piepeši aizmirsu savas bailes, ne prātā vairs nenāca domas par asarām, šķiroties no mātes. Es taču biju nostājies uz jauna ceļa un negriezīšos no tā atpakaļ.