Nepernuss parādīja telti, kurā man vajadzēja gaidīt brīdi, kad mēs dosimies tālajā gaitā. Jauno Vilku nometne taču atradās tālu no mūsu mītnēm.
Es biju teltī viens. Es neraudāju. Taču es labi atceros tās vientulīgās stundas, kad manā sirdī bailes mijās ar drosmi, bažas ar cerību, skumjas ar prieku.
Tāpat es labi atceros Atvadu dziesmu, ko dziedāja Baltais Mākonītis, mana māte, pirms Nepernuss ienāca mūsu teltī.
Ai uti, manas dvēseles dvēsele!
Nu aizej tu tālā ceļā,
Lai mani aizmirstu.
Tak atceries, uti,
Ar spēku un gudrību
Tu iegūsi vārdu un mantosi cieņu.
Esi jel stiprs un drosmīgs,
Un tavus soļus lai vada
Pats Lielais gars.
Ai uti, tu dala no manas miesas!
Nu aizej tu tālā ceļā,
Lai mani aizmirstu …
— Ir laiks, uti.
Nepemusa balss uzmodināja mani no dziļa miega.
Tuvojās rītausma. Nometne klusēja. Mēs neposāmies ilgi. Dažos acumirkļos sakārtojām sniega slēpes, uzsviedām uz pleciem ādas apmetņus. Un … tas ir viss.
Atstājot mītni, es vēlreiz pametu skatienu uz vecāku tipi. Gar zvērādu pie ieejas paraudzījās divas galvas. Es pacēlu roku par zīmi, ka atvados …
Mēs iegājām biezoknī. Nepernuss pa priekšu, es aiz viņa.
Piesnigušajā mežā valdīja dziļš klusums. No paegļa apakšas izšāvās vaposs — trusis, balts, pūkains kamol- tiņš, un nozuda biezos brikšņos. Es neskatījos atpakaļ. Ceļš nebija vieglais, kaut gan Nepernuss iesliedēja pēdas, paturēdams prātā, ka viņam nopakaļ nenāk karavīrs.