Pagāja stunda. Sniegs, kas sākumā tikai viegli sijājās, nu jau nāca bieziem vāliem un ķepēja acīs. Kad beidzot uzausa gaisma, man sāka likties, ka mēs ejam pa staignu purvu, nevis pa sniegu. Kājas kļūst aizvien smagākas, aizvien stīvāk lokās ceļgalos. Ar katru soli es it kā kļūstu vecāks un drīz būšu īsts vecis, kura kājas ir smagas kā klinšu bluķi. Taču es klusēju. Man jāiztur. Es nelūgšu Nepemusam, lai ļauj atpūsties.
Plaša klajuma malā mans lielais draugs apstājas un uzlūko mani. Es nevaru noslēpt smago elpu. Nepernuss tikko manāmi pasmaida un saka:
— Tālāk uti ceļos uz Nepemusa muguras.
— Maj-oo. Labi, — es uzelpoju.
Es droši vien biju aizmidzis uz Nepemusa platās muguras. Kad atvēru acis, bija jau pāri dienasvidum. Vairs nesniga. Mēs bijām nonākuši pie liela nuke- vapa — kriju būdas, kas saslieta karavīriem medību reizēm. Soļu iztraucēts, no būdas izskrēja sekusju — sermulis.
Nepernuss noliek mani zemē un ņemas kurt uguni. Kad viņš sāk lasīt zarus, es jau zinu, ka mēs šeit paliksim pa nakti. Nepernuss sakur būdas vidū lielu ugunskuru. Kaut gan es vēl esmu tikai uti, man ir zināms, ka Sniega un Sala mēnesi biezokni vienmēr tā jārīkojas. Kas to aizmirst, tas beidz dzīvot.
Pa to laiku es būdā piekopju, izklāju to ar mīkstiem paegļu zariņiem.