Nepernuss piesien pie tuvākās prie­des tauku kripatu. Tā ir barība zīlītēm, mūsu drau­giem, — tās visu laiku pavada mūs ceļā caur biezokni. Tad viņš aizkūpina kaļuti — pīpīti un apsēstas pie ugunskura. Es dzirdu, kā tālumā ar dobju atbalsi starp kokiem maldās vientuļa vilka medību kauciens.

Es jūtos ļoti noguris, kaut gan ceļa lielāko daļu esmu pavadījis Nepemusa mugurā. Ar pūlēm novelku mokasīnus, uzmetu uz pleciem vilka ādu un apsēstos blakus karavīram. Est man diez kā negribas, tomēr uz­duru uz bultas gaļas gabaliņu un sāku to cept virs ugunskura liesmas. Es sēžu Nepemusam līdzās un rau­gos ugunī. Tā ir tikpat sarkana un zeltaina kā tā, kas mani sildīja vecāku teltī, tikai to uguni parasti kūra māte.

Augstu šaujas liesma un spoži apgaismo Nepemusa seju ar divām dziļām rētām. Tās mantotas cīņā ar pe­lēko lāci, kura āda karājas karavīra teltī. Vai es kād­reiz varēšu uzveikt liela lāča spēku un niknumu? Vai varēšu kādreiz kļūt par karavīru ar tik slavenu vārdu kā Nepernuss? Nekā cita pasaulē man šobrīd tik ļoti negribas. Kā lai to sasniedz? Atvadu dziesma saka: «… ar spēku un gudrību …»

Reizē ar dziesmas vārdiem es atceros mātes balsi. Man atkal uznāk skumjas, kaut gan es pašlaik sapņoju par to, kā kļūt par karavīru un pakārt savā teltī ne vienu pelēkā lāča ādu vien.

Atvadu dziesma ir skaista, tomēr ne visi tās vārdi ir patiesi. Patiesība ir, ka es «aizeju tālā ceā», taču es neaizmirsīšu viņu, Balto Mākonīti. Es viņu atcerēšos vienmēr, kaut arī, sākot ar šodienu, man jau pašam jā­meklē sev vieta pie ugunskura, jāaizsargājas no nakts saltuma …