— Kas tas? — es pēkšņi atģidos. — Tauga!
Priekšķēpas man uz ceļiem salicis, manu seju laiza lielais, pelēkais suns Tauga, mans draugs. Atskrējis. Nav pametis mani vienu. Brālīga dvēsele sapratusi manu vientulību, bet varbūt arī pati to izjutusi. Droši vien māte viņam parādījusi mūsu pēdas, un viņš atcil- pojis uz mežā paslēpušos nukevapu.
Es apķēros sunim ap kaklu un ilgi skūpstīju viņa smailo purnu. Es pat aizmirsu, ka Nepernuss skatās uz mums. Un, kaut gan man kauns atzīties, ne viena asara vien noritēja Taugas biezajā spalvā, it kā es sēdētu vecāku teltī un man būtu tiesības brēkt kā mazulim, kam māte atņēmusi koka ķirzaciņu.
Nepemusa balss bija skarba:
— Uti vajag gulēt, vajag atpūsties. Rīt būs grūts ceļš jaunām kājām.
Un atkal ceļš. Biezoknī mūs sagaida saules lēkts un mugikoonsu — vilku gaudošana. Izdzirdis šo saucienu,. Tauga iemiedz asti, paceļ galvu un atbild ar "gari stieptu žēlu kaucienu. Šķiet, ka tas izlaužas no divu dažādu dzīvnieku rīkles. Sākumā tā ir Taugas gaudošana, spalga, tā skan aizvien augstāk un tad, pēc mirkļa klusuma, suņa rīklē ieskanas apslāpēts rēciens. Vai sunī neierunājās vilka asinis? Vai arī vilkā — suņa? Vilku riesta laikā mans tēvs piesēja Taugas māti mežā. Tā dara visi. Kādas asins tad Taugā ir vairāk? Uz šo jautājumu var atbildēt tikai Nana-bošo — Dzīvnieku gars.