Tauga ir krustojums, tapat kā visi musu suņi. Riet viņš neprot, tikai kauc, tāpat kā viņa tēvs — vilks. Ar tumšu, biezu, uz muguras allaž saboztu spalvu, šis suns platām krūtīm un spēcīgām kājām — īsts savas cilts barvedis — viens pats viegli tika galā ar četriem meža vilkiem. Es ar viņu ļoti lepojos. Ar ko viņš atšķīrās no saviem meža brāļiem? Varbūt tikai ar laipno, gandrīz cilvēcisko acu skatienu. Ak jā, viņš nesūca ūdeni, kā to dara vilki un zirgi, bet laka ar mēli kā suns.
Saule jau bija nostaigājusi pusi no sava ceļa, kad man acu priekšā pavērās brīnumaina un reizē skaista aina. Kādu mirkli man likās, ka sapnī esmu nokļuvis burvīgā teiksmu zemē — tik pārdabiska izskatījās kāda klints: nekustīgi sēdēja akmens milzis, galvu nokāris un granīta rokas uz ceļiem salicis, un kaut ko domāja.
Par ko viņš domāja? Neviens nezinot. Neviens nezina, kālab Manitu radījis klinti, kas tik ļoti atgādina karavīru. Bet varbūt viņš tīri vienkārši pārvērtis par klinti kādu no saviem dēliem? Ja tas tā, klints nekad neizpaudīs savu noslēpumu. Papok-kuna — Klusējošā Karavīra klints runāt neprot.
Šeit mūs gaidīja kamanas, suņu pajūgs un mans nākamais skolotājs Ovasess — Meža Zvērs.