Kad mēs piegājām viņam klāt, viņš sēdēja pie klints Klusējošā Karavīra pozā un atšķīrās tikai ar to, ka piecēlās kājās un apsveica Nepemusu. Nekustīgs, viņš šķita it kā no akmens izcirsts. Kalsnā seja ar lieliem va'igu kauliem un dziji iegrimušām acīm atgādināja klinti. Pār seju kā balta sūna spurojās sirmi mati. Stāvēja viņš, maz­liet kūkumu uzmetis, it kā gatavodamies lēcienam. Jā­domā, tāpēc arī viņam bija dots vārds — Meža Zvērs.

Mēs nezaudējām laiku: vajadzēja virzīties tālāk. Ne­pernuss iesliedēja ce|u. Ovasess skrēja kamanām no­pakaļ.

Biezoknis aizvien vairāk mainīja izskatu. Mežs kļuva skrajāks. Pazuda paegļi, ten-kve — rnežarožu krūmi. Aizvien retāk paspīdēja priedes miza, aizvien biežāk parādījās egles. No lapu kokiem redzēju tikai bērzus, kas bija salīkuši zem sniega nastas, gluži kā saguris cilvēks. Bērzi gandrīz skāra ar galotnēm zemi, izvei­dodami brīnišķīgas baltas arkas, zem kurām mēs brau­cām. Tikai egles stāvēja lepni paceltām galvām, no­laidušas savas smagās ķepas, it kā grasīdamās kaut ko pacelt no zemes.

Šeit beidzās līdzenums. Ceļš ik brīdi te pacēlās, te nolaidās lēznā ieplakā. Kamanas viegli šūpojās, un es droši vien atkal būtu iemidzis, klausīdamies suņu aiz­jūgam piesieto klabekļu vienmuļajā klakstēšanā, ja manu uzmanību nesaistījusi Ovasesa satrauktā seja.