Dusmīgi saraucis pieri, viņš aizvien biežāk pameta ska­tienu uz debesīm. Es nesapratu viņa nemieru. Es vēl nezināju, ko nozīmē, ia pie debesīm tā kā tovakar sāk blīvēties aizvien vairāk mākoņu, kuri kā neredzamu strēlnieku no stopa izšautas milzu bultas izveido virs biezokņa aizvien platāku un tumšāku pārklāju. Es ne­zināju, ko tas nozīmē, jo nekad vēl nebiju nokļuvis sniega vētrā, kas brāžas ar ziemeļrietumu vējiem un bieži vien ir bīstamāka nekā izsalkušu vilku bars. To­mēr es sapratu, ka Ovasess nerauc pieri bez iemesla. Pat Nepemusa balsī, kas ar saucienu «hirr-hirr» mudi­nāja suņus, varēja saklausīt bažīgu pieskaņu.

Atceros to kā šodien. Sniegs nāk aizvien biezākiem vāliem. Vējš notrauc no zariem baltās, ziemeļrietumu vējā samitrušās sniega cepures. Ceļš kamanām kļūst aizvien smagāks. Pajūgā vairs nedzird līksmo riešanu, kas apsveica Nepemusu un mani pie Klusējošā Kara­vīra klints. Kamanu slieces, ar sniegu apķepušas, pre­tojas kustībai gandrīz ar naidīgu stūrgalvību, iestrēgst bedrēs, bet paceļoties aizvien vairāk pielīp pie slapjā sniega. Suņi piekusuši klusē, sniegs negurkst zem Ova- sesa slēpēm. Nāk virsū nakts, taču mēs neierīkojam apmešanās vietu.

Pamazām man acīs izgaist Nepemusa un Ovasesa stāvi. Sniegs sitas man sejā, aizķepina acis. Es dzirdu Taugas rūkšanu, tas, jādomā, mudina pajūga suņus, kozdams tiem ausīs.