Ir jau pavisam tumšs, kad mēs piepeši nogriežamies sāņus no galvenā ceļa. Tagad kamanas ik pa brīdim te ceļas augšup, te krīt lejup, un pēkšņi asā pagriezienā es izdzirdu zem sliecēm akmeņus čirkstam un, it kā mani kāds būtu sagrābis aiz kakla, izlidoju no kamanām lielā sniega kupenā. Piecelties grūti, rokas līdz pat pleciem iestigušas kupenā, es kūņojos sniegā kā ļaunā sapnī. Dzirdu ņemšanos ap samudžināto aizjūgu, Taugas nikno rūkšanu un pātagas plīkšķus.
Kad es piecēlos, Nepernuss jau bija sakārtojis aizjūgu. Pār mani noliecas Ovasess. Taisni acu priekšā redzu spīdam viņa acu baltumus un zobus — viņš smejas par mani.
— Ej atpakaļ kamanās, uti, — viņš saka. — Līdz nometnei mums atlikuši tikai divi bultas lidojumi.
Es neuzdrīkstējos atbildēt, neatbildēju pat ar smaidu, taču, dzirdēdams šos vārdus, tiešām biju ļoti laimīgs.
No šā brīža es vairs nebiju bērns. Es kļuvu par Mu-gikoons-situ — Jauno Vilku.
Melna debess jau koku galotnes skāra.
Kin-ona-taoo! Vīri, nu pulcēties laiks!
Lai lielais tamburīns skan,
Ar dziesmām un dejām
Lai sveicinām Tumsas garu …
(No vakara dziesmām)
II
— Pagaidi šeit, — sacīja Ovasess, kad mēs apstājāmies pie nelielas ar ādām segtas tipi.
Tā atgādināja teltis mūsu apmetnē pie ezera, tikai tai bija mazāk rotājumu un zīmējumu. Tā bija Jauno Vilku mītnes telts.