Es iegāju iekšā. Silti un mājīgi. Klēpjiem vilkādu saklāts gar sienma]iem gulēšanai. Es apsēdos uz tām. Ovasess aizgāja, bija kluss, tikai iztālēm atlidoja biezokņa liegā šalkoņa un suņu rejas.
Es gaidīju brāli. Es vēl nekad nebiju viņu redzējis, viņš taču bija atnācis uz Jauno Vilku nometni četrus gadus pirms manas dzimšanas. Tiesa, māte bieži pieminēja Tanto, stāstīja par viņu, kad mēs bijām vieni. Tolaik es sapņoju, ka viņa kādreiz arī par mani stāstīs ar tādu pašu mirdzumu acīs, ar tādu pašu lepnumu un prieku. Un kaut gan es nekā nezināju par to, kā mans brālis medī, kā viņš dabūjis vārdu, taču biju pārliecināts, ka viņš ir visdrosmīgākais, visveiklākais no Jaunajiem Vilkiem.
Es gaidīju ilgi. Zvaigznes, jādomā, jau rādīja pusnakti.
Brālis bija pienācis tik klusiem soļiem, ka es nepamanīju, kad viņš nostājās pie tipi ieejas.
Tikai kad viņš ienāca gaismas lokā, ko meta jau dziestošā ugunskura liesmas, es pirmoreiz ieraudzīju brāli tādu, kāds viņš vēl šodien glabājas manā atmiņā.
Viņš bija stalts un skaists. Viņš bija ģērbies vilkādu jakā, gar apakšmalu nošūtā raibām zīlītēm, zvērādu biksēs, kājās paīsi mokasīni. Ar taukiem ieziestie mati spīdēja uguns gaismā kā nule no ūdens izniruša roņa kažoks.