Tad lūk, kāds ir mans vecākais brālis! Sirds man dauzījās, es klusēdams gaidīju, kad viņš sāks runāt pirmais. Taču viņš nekustīgi stāvēja pie ugunskura un klusēdams lūkojās manī. Es bikli ar rokas mājienu norādīju viņam uz vietu pie uguns, viņš tāpat klusēdams apsēdās, acu no manis nenovērsdams.
Diezgan manī noskatījies, viņš pieskārās ar roku man pie krūtīm un sacīja:
— Tu esi uti, manas mātes dēls, mans brālis?
— Jā.
Viņš piesvieda ugunī dažus zariņus un jautāja mazliet klusāk:
— Kā klājas mātei?
Es gribēju būt nobriedis un nesatricināms karavīrs, gribēju saglabāt mieru, vienaldzīgu skatienu, vienaldzīgu seju. Bet es taču tikai vakar biju atvadījies no mātes, vēl vakar biju dzirdējis viņas balsi — un acis man pildījās asarām. Aizgriezies no uguns, es sāku runāt par māti, par to, ko viņa man bija stāstījusi par brāli, kā bija no manis atvadījusies, kā viņa izskatās, vai ir priecīga, kādas dziesmas dzied, cik viņai zilas acis un gaiši mati. Es baidījos: mana balss nodos, ka esmu vēl mazs puisēns, kuram ir grūti bez mātes, un es steidzos izteikt vārdus, ko viņa tik daudz reižu bija atkārtojusi:
— Tu dzīvo viņas sirdī. Viņa vienmēr domā par tevi.
Es neredzēju Tanto seju: ugunskurs atkal bija pa- dzisis. Brālis nekā neatbildēja. Pēc brītiņa viņš pastiepa roku virs uguns, un mazas, sarkanas liesmu mēlītes sāka vīties starp viņa pirkstiem, laizīdamas delnu. Viņš lēnām atvilka roku, atmeta matus no pieres un ierunājās: