— Uti, mēs abi esam vienas asins. Tu esi mans brālis un patlaban sper pirmos sojus uz vīru takas. Arī es biju uti, kad Ovasess mani atveda šurp. Bet ir pagājis daudz Lielo Sauļu no tā laika, kad mani pēdējo reizi uzrunāja uti vārdā. Tagad man ir vārds.
— Es zinu. Tevi sauc par Tanto — Dzelzs Aci.
— Jā! — Tanto svarīgi atmeta galvu. — Tā mani sauc, tāpēc ka nevienam vēl nav izdevies paglābties no manas bultas. Manas bultas ir nāves bultas. Biezoknis man ir tas, kas tev vēl vakar bija mūsu mātes tipi. Pirms es atnācu šurp, es, tāpat kā tu, nekā nezināju. Nezināju pat, ka ir labi un ļauni vēji, kas var atdzīt un aizdzīt medījumu, izdzēst tā pēdas un to laikus brīdināt no mednieka. Bet tagad vējš ir mans draugs, un es priecājos, ka pūš kej-vej-kejens — ziemeļrietumu medību vējš. Es protu ar bērza tāšu tauri pievilināt alni, kad alnis atsaucas savas asins balsij .,.
Es klausījos visā, ko runāja vecākais brālis, un centos iegaumēt katru vārdu. Es spēru pirmo soli uz vīru takas. Mans vecākais brālis runāja ar mani kā līdzīgs ar līdzīgu, uzlicis roku man uz pleca. Uguns pamazām dzisa, brāļa balss kļuva klusāka, un es nezināju, vai tas viss ir patiesība vai arī es redzu sapni savas mātes teltī ezera malā.