Es sarāvos. Zvērāda pie tipi ieejas negaidot sakustējās, un es ieraudzīju Taugas galvu. Lielais suns, suns — draugs, ar vienu lēcienu metās man pie kājām. Brālis iesmējās.
— Sameklējis. Redzams, baiļojas tevis dēļ. Vai tu viņam teici, ka baidies no ceļojuma uz Vilku mitekli?
Arī es smējos. Brālis nezobojās par mani. Viņa smiekli bija tikpat labsirdīgi un jautri kā Taugas prieks. Es biju laimīgs, laimīgs par to, ka neesmu šeit viens, ka man līdzās ir brālis, ka Tauga, labais, vecais, gudrais suns ir mani atradis.
Ātri, ļoti ātri rit dienas Jauno Vilku nometnē. Grūti notvert mirkli, kad no zariem krīt pūkainā sniega cepure, ko notrauc pirmais pavasara vējš, kad piebriest pirmais pavasara pumpurs un kad tas plīst, lai pavērtu ziedu.
Laiks pagāja vingrinājumos, gājienos uz biezokni, medībās. Un, kā gadu ritumā bizona ādu apklāj zīmējumi, kas attēlo cilts vēsturi, tāpat auga mūsu pieredze. Katrs pārgājiens, katra medību taka mācīja kaut ko jaunu, atsedza mūsu muļķību vai darīja mūs gudrākus.
Mūsu bija daudz, tādu kā es, kas tikko paņemti no mātes tipi. Taču ikviens sapņoja būt pieaudzis vīrietis
un slavens karotājs, ikviens gribēja citus rīkot, tāpēc centās parādīt, ka ir gudrāks, stiprāks un veiklāks par pārējiem. Vairāk par visiem es iemīlēju kādu Pūces ģints zēnu, kas bija mazliet vecāks par mani. Es viņu saucu par Kuku-kuru-too — Lēkājošo Pūci, tāpēc ka viņš lēca tālāk un augstāk par mums visiem.