Mēs kļuvām par īstiem draugiem, taču mūsu draudzība sākās diezgan dīvaini.
Kad es pirmoreiz ierados nometnē, Pūce jau bija pašu jaunāko Vilku barvedis. Slaids, ar garām, spēcīgām kājām, viņš bija stiprāks un izturīgāks par daudziem citiem. Nekad neapcirptie mati apņēma viņa galvu kā kupls vainags, un reizēm bija grūti pamanīt skadro acu skatienu zem melnās šķiesnas.
Nākamajā dienā pēc ierašanās, meklēdams brāli, es, gaismai austot, izgāju pie Lielā Ugunskura vietas, kurai visapkārt slējās nometnes teltis. Tur es sastapu vairākus zēnus. Ne vārda neteikusi, viņi aši ielenca mani un ņēmās aplūkot manu galvu. Es nesapratu, ko tas nozīmē, un, juzdams, ka visi zēni neatlaidīgi skatās uz maniem matiem, stāvēju klusēdams, nikns un satraukts. No visām pusēm nāca klāt aizvien jauni uti ar stopiem rokās. Pēdīgi visgarākais no viņiem — tas arī bija Lēkājošā Pūce — panācās uz priekšu un sacīja spalgā, smalkā balsī:
— Uti, nomazgā krāsu no saviem matiem. Tu izskaties pēc veča. Ja gribi palikt pie mums, taviem matiem jābūt tādiem pašiem kā mūsējie. — Un viņš pārvilka ar roku pār saviem melnajiem matiem, kas spīdēja no lāča taukiem.
Līdz šim mani gaišie mati nevienam mūsu mītnē nebija radījuši izbrīnu. Visi zināja, ka mana māte ir sveš-
zemniece, ka viņa nav no indiāņu cilts.