Lēkājošā Pūce un citi puikas domāja, ka es esmu nokrāsojis matus, lai izskatītos līdzigs veciem, pieredzējušiem karavīriem, ku­riem mati ar gadiem iegūst bērza tāss krāsu. Taču es nolēmu nekā nepaskaidrot. Zēnu nicīgās zobgalības iz­raisīja manī dusmas. Skatīdamies acīs Lēkājošajai Pū­cei, es teicu:

—  Ja gribi, mazgā pats savus matus, es savējos ne­mazgāšu.

—   Nemazgāsi?

—   Nē.

Un tad pec Lēkājošās Pūces mājienā zeni klupa man virsū. Es rāvos ārā, gaiņājos, pat kodu, lūkodams at­brīvoties. Taču desmitiem roku mani sagrāba un vilka uz pusaizsalušo upīti. Es nekā nevarēju izdarīt. Viens redzējiens, kad mana galva jau bija ūdenī un Lēkājošā Pūce līdz ar citiem zēniem ņēmās to skrāpēt un berzt ar smiltīm. Es rīstījos ūdenī, no sāpēm un dusmām acis man bija asaru pilnas.

Beidzot mani palaida vaļā.

Saskrambāta ada dega ka ugunī, no pārsistās pieres tecēja asinis. Sajaukdamās ar ūdeni, tās uz vietas sa­sala. Tikai tagad es sajutu aukstumu. Mana jaka karā­jās lēveriem, atsegdama saskrāpētās krūtis un rokas, es biju caur un cauri slapjš. Paskatījos uz zēniem, kas stāvēja apkārt, un, kaut gan mani smacēja niknums, man piepeši gribējās smieties — tāda vilšanās bija la­sāma viņu sejās. Viņi saprata, ka es neesmu matus krāsojis.

Taču dusmas bija stiprākas par vēlēšanos smieties. Un sāpes vēl vairāk tās uzkurināja. Es nevarēju piedot varmācību pret sevi, ja gribēju saglabāt savu cieņu.