Viņi bija nodarījuši man pāri, un tagad vienam no viņiem vajadzēja par to samaksāt — tam, kura dēļ tas viss bija noticis. Jo vairāk tāpēc, ka Lēkājošā Pūce stāvēja taisni man priekšā un viņa samulsušais izskats un bezgala izbrīnījušās acis mani vēl vairāk kaitināja. Dūres sažņaudzis, taču mierīgā balsī es viņam teicu:
— Uti no Pūces ģints! Tu mani apvainoji, neticēdams maniem vārdiem. Lai tavas ausis labi klausās, ko tev teiks Cēlā Ērgļa dēls.
Viņš pacēla roku par zīmi, ka uzmanīgi klausās.
— Šo Jauno Vilku klātbūtnē, — es turpināju, — es cīkstēšos ar tevi. Ja es tevi uzveikšu, tu man atvainosies.
Viņš vēlreiz pacēla roku par zīmi, ka ir ar mieru.
Kāds no zēniem aizskrēja pēc lāča taukiem, bet mēs izģērbāmies līdz jostasvietai, gatavodamies cīņai. Sals bija tāds, ka pie katra soļa atskanēja krakšķis, it kā mēs staigātu pa sausiem žagariem. Es vēl nebiju atsilis pēc piespiedu peldes un biju pārliecināts, ka manas asinis sasalušas ledū. Mirkļi vilkās bezgalīgi kā ziemas nakts pārgājiena laikā.
Beidzot es sastingušām plaukstām ierīvēju ar taukiem krūtis un rokas. To pašu darīja arī mans pretinieks, tikpat neveikli kā es. Redzams, sals arī viņu nesaudzēja.