Uznākušajā klusumā mēs sākām mest līkumus viens pret otru. Pirmais sita Lēkājošā Pūce, viņš nebija lāgā aprēķinājis lēcienu, paslīdēja un klupdams nogāza mani no kājām. Mēs abi ievēlāmies kupenā. Grūti pateikt,
kurš no mums ņēma virsroku. Lēkājošā Pūce, protams, bija lielāks un stiprāks, taču viņš cīkstējās, apzinādamies savu vainu, bet man niknums deva spēku.
Un tomēr iestājās brīdis, kad es sāku padoties. Mana sakāve likās nenovēršama, bet tad es piepeši jutu, ka mani kāds atrauj no pretinieka un paceļ gaisā. Un tad mēs abi atradāmies Ovasesam padusēs.
Drīz vien es jau sēdēju teltī uz zvērādām un klusītēm berzēju plecus. To pašu darīja arī Lēkājošā Pūce, sēdēdams man iepretim. Mēs raudzījāmies viens otrā caur pieri kā nesenie ienaidnieki, taču jau bez niknuma, bet drīzāk gan ar līdzjūtības atēnu, jo tiklab uz manas, kā arī uz viņa muguras skaidri iezīmējās Ovasesa siksnas pēdas.
Es pirmais pārtraucu klusumu:
— Varu tev pateikt, ka tur, pie upītes, es jau domāju, ka aiz aukstuma neizturēšu, un gribēju padoties.
Pūce vērīgi manī palūkojās. Es runāju mierīgi, bez dusmām.