Viņš piecēlās un pienāca man klāt.
— Un es arī, — viņš bikli atbildēja, sniegdams man roku.
No tā laika sākās mūsu draudzība.
Pa tipi spraugu var redzēt sārtojamies debesis virs egļu galotnēm. Ir jau pienācis Plaukstošo Pumpuru mēnesis. Laiks celties: ap saules lēktu var nomedīt vairāk nekā pa visu pārējo dienu.
Tāpēc es veicīgi uzlēcu kājās un skrēju uz upīti.
Naktī mani mocīja Nanabuns — Sapņu gars: es gulēju saistīts alā, un man virsū, ilkņus atņirdzis, rēkdams nāca melnais lācis, un no viņa rīkles šāvās uguns liesmas. Tas bija ļoli ļauns sapnis. Jau vakarā man dega visas miesas un sāpēja galva. Ovasess sacīja, ka man būšot iekodusi maza mušiņa keovakesa — tās dzēlums radot drudzi un ļaunus sapņus.
Pašlaik es skrēju uz upīti tāpat kā ik rītus, taču jutos vēl vārgs. Kājas ļima, it kā zeme būtu klāta mīkstām meža zosu dūnām. Galva bija tukša un sapampusi, šķita, ka tanī skalojas smags ūdens. Bet mans ķermenis pa nakti bija novecojis par daudzām Lielajām Saulēm. Man vajadzēja tikt vaļā no nespēka, iekām devos biezoknī. Vislabākais līdzeklis pret nespēku ir — izpeldēties dzestrā upē.
Es ielēcu ūdenī. Miesu durstīja tūkstošiem asu adatiņu. Upīte Plaukstošo Pumpuru mēnesī vēl nes daudz ziemas ledus.
Ziedošu pļavu un zaļojoša biezokņa siltums pagaidām vēl nav atkļuvis līdz šejienei. Pat alnis peldēdams vēl nedodas platajā straumē, bet turas tuvāk pie krasta.