Manas rokas rāmi šķeļ rīta svaiguma skarto upes līmeni, ūdens spirdzina man seju, vēsina pieri. Ar katru kustību es kļūstu veselāks un stiprāks. Atceļš uz tipi ir jau gluds un ciets. Tauga, kas tek man pakaļ, smilkst, smilkst mazliet žēli: es, sak, par daudz ātri skrienot. Viņš atkal bija noblandījies pa mežu, sāni viņam iekrituši, biezā nokūlājusī spalva pievēlusies ar pērnajām skujām. Viņa nakts medības laikam nebija visai padevušās, un pašlaik viņam nav nekādas patikas ar mani skrieties.
Kad pirmie uzlecošās saules stari laužas cauri egļu galotnēm, mēs, bruņojušies ar nažiem un stopiem, dodamies biezoknī. Aiz CJvasesa garā, mazliet sakumpušā stāva iet četri zēni — Lēkājošā Pūce un, atskaitot mani, vēl divi uti bez vārda. Es starp viņiem esmu pats mazākais un eju pēdējais. Mums ir krietni ko pastaipīt kājas, lai spertu Ovasesa pēdās. Mums taču jāiet kā īstiem karavīriem un jāatstāj uz takām tikai vienas pēdas.
Mēs iznācām plašā klajumā, ko no trim pusēm ieskāva upes līkums. No biezokņa to norobežoja ar krūmiem apaugušas klintis. Šeit Ovasess apstājās.
— Paskatieties uz šo klinti, — viņš sacīja. — Kad to apspīdēs saule, jums jābūt klajumā. Bet tagad ejiet medībās biezoknī viņpus upes.
Protams, mēs skrējām divatā ar Lēkājošo Pūci.