Protams, mēs bijām dzirdējuši arī par ve­selu cilšu neģēlīgo iznīcināšanu un par indiāņu draus­mīgo apspiešanu, kas turpinās vēl joprojām, un par nežēlīgo katorgas un bada režīmu tā saucamajos re­zervātos, pēc būtības koncentrācijas nometnēs, kur Ka­nādas un ASV valdības ar varu sadzen uz pastāvīgu dzīvi indiāņus — gan mazus, gan lielus. Par to visu mēs, protams, zinājām jau diezgan daudz un tāpēc uz- skatījām, ka nebūs pieklājīgi ilgāk mocīt ar jautāju­miem profesoru, kas mūs vadāja pa Čikāgas muzeju. Mēs bijām pateicīgi mūsu lieliskajam gidam kaut vai par to, ka viņš ar tādu neslēptu sajūsmu, kas rakstu­rīga zinātniekam kolekcionāram, kurš iemīlējies savā darbā, pavēra mums senās — viņa tautiešu iznīcinātās kultūras daiļumu.

Lai kā, bet mums tomēr bija licies, ka daudzās šaus­mas, par kurām tikām lasījuši agrākajos romānos par kolonizāciju, sen jau aizgājušas pagātnē. Un te nu piepeši jums uz galda līdzās XX gadsimta otrās puses kalendāram noliek stāstu, kurā ik rindiņa kliedz par to, ka kolonizatoru rasistu drausmīgās nelikumības ne tikvien iespējamas, bet neapšaubāmi turpinās arī mūsu dienās … Ka zvēriskos viduslaiku paņēmienus, ar ku­riem dižojās pirmie Amerikā apmetušies eiropieši, viņu pēcteči, tagadējie Amerikas saimnieki, ir ne tikvien pār­ņēmuši, bet joprojām nekautrīgi tos attaisno savā ne­cilvēciskajā cīņā ar nepakļāvīgajiem, lepnajiem šās zemes pirmiedzīvotājiem indiāņiem.