—   Runa šoreiz ir nevis par mani, bet par civilizāciju, ku­rai pēc tavas pārliecības šeit jābūt! Tādas civilizācijas nav… Tu, stūrman, strīdies nevis ar mani, bet ar fak­tiem.

—    Nē, par faktiem es neko neesmu teicis. Faktu vien­kārši nav. Tu jautā: kur ir civilizācijas pēdas? Es varu atbildēt: pēdas atstāj aizgājēji, bet tu taču pats sacīji, ka tāda civilizācija nevar iet bojā. Mēs labi zinām, kādas ir pagātnes civilizācijas, — bet ko gan mēs zinām par nākot­nes civilizācijām?

—    Gandrīz visu, — komandieris pārliecināti atbildēja.

—   Ja arī mēs neko citu nezinātu, mūsu ceļā bija Gigants, un ar to vien pilnīgi pietiek.

Komandieris apklusa un domīgi pavērās apkārt. Klu­sums modināja atmiņas; viens vienīgs vārdiņš «Gigants» uzbūra ekspedīcijas dalībnieku iztēlē pēdējo planētu, kuru viņi bija apmeklējuši un no kuras bija startējuši stin­grā pārliecībā, ka, nolaižoties nākamo reizi, viņu kuģis jau atdursies pret Sākotnes kosmodroma cieto, līdzeno vir­smu.

Gigants!… Vēl tālu no neredzamās līnijas, ko dēvē par sistēmas ārējo robežu, viņi sadzirdēja tā balsis un ierau­dzīja viesmīlīgās bāku ugunis.