Izplatījums dziedāja, ru­nāja, čukstēja, žilbinādams kosmonautus ar apdzīvotu planētu, planetoīdu un mākslīgo pavadoņu ugunīm. Kuģu trases krustojās, savijās, saplūda un atkal šķīrās kā pa­vedieni, kas izsvaidīti tūkstoš virzienos. Te dzīvoja Cil­vēks. Un viss te liecināja par viņa roku un prāta vareno spēku.

Aizsargjoslu enerģētiskie vairogi laiku pa laikam ap­turēja Zemes kuģi, pazīdami tajā svešinieku, pēc tam ļāva tam turpināt ceļu. Kuģi cits pēc cita tuvojās viesim, sveica un ilgstoši pavadīja to. Jo tuvāk sistēmas galvenajai pla­nētai, jo biezāk apdzīvots šķita izplatījums. Un tad Gi­gants bija klāt.

Vispirms planēta — satraucoša un gaidīta — aizjoņoja viņiem garām, pēc tam kuģis to panāca. Cilvēka pārvei­dotā debesu ķermeņa virsma spīguļoja un laistījās. Dzid­ras, zilganas jūras vēla rāmus viļņus pret akmenī kaltiem krastiem. Upes atdzima neskaitāmos filtros un zem caur­spīdīgiem kupoliem plūda tām norādītajos virzienos. Pil­sētas izauga no zemes kā dīvaini, zaroti koki, kuru saknes iesniedzās planētas visdziļākajās dzīlēs, un vēl citas pil­sētas brīvi lidinājās gaisā. Tās zaigoja nevis ugunsgrēku, bet gan diženu domu un darbu mirgā; visdīvaināko ma­šīnu un mehānismu leģioni, šķiet, tikai gaidīja signālu, lai, atbrīvojot uzkrāto enerģiju, izpildītu savu pavēlnieku gribu.