Kuģis nolaidās; neaptverams, skanīgām plātnēm noklāts lauks pletās visapkārt. Tā bija līksma, dzīvi apliecinoša pasaule, kurā kuģi vienmēr notēmēti pret zenītu. Planētas virsma tikko manāmi vibrēja, atbalsodama dzīlēs apslēpto enerģētisko centrāļu vareno pulsu. Visur bija cilvēki, un viņu kustībās varēja nojaust neredzēti spraigu dzīves ritmu. Acīm redzot, ne velti šai planētai bija piešķirts Giganta vārds. Viss te likās kā brīnums, kā pasaka, kas pēkšņi kļuvusi par īstenību. Tā bija Zemes nākotne, par kuru domājot gribējās dzīvot mūžīgi.
«Kāpēc mēs tur neuzkavējāmies ilgāk?» domāja apkalpes ļaudis, stāvēdami pirmatnēji neskartajā zālē. «Mēs steidzāmies. Mēs pavaicājām, kā izskatās Sākotne un kas jauns par šo planētu dzirdams. Taču Giganta iedzīvotāji mums neatbildēja, kaut gan elektroniskie tulki jautājumu bija precīzi pārtulkojuši. Pēc tam laipnie saimnieki paskaidroja, ka viņu ekspedīcija, kas devusies uz Sākotni pirms dažiem gadiem, neesot atgriezusies: droši vien izplatījumā to piemeklējusi kāda nelaime. Gigants jau gatavojās sūtīt uz turieni jaunus kuģus, bet tieši tajā brīdī ieradāmies mēs. Tagad viņi gaidīs mūsu atgriešanos… Giganta virsma joprojām tikko jūtami vibrēja, debesīs pāri kosmodromam nebija neviena mākonīša, kad mēs, vēl neattapušies no redzētā, devāmies atpakaļ uz savu kuģi. Mums novēlēja daudz veiksmīgu atklājumu. Bet mēs?! Ko mēs esam atklājuši?»