Paklausieties, Petsij. Jūs pret mani izturējāties nejēdzīgi. Ja jau gribējāt atriebties, tad varējāt kaut vai…

Kā es pret jums izturējos? Jūs taču piekrāpāt mani.

O, dieva dēļ, vismaz tagad iztiksim bez šiem jokiem. Ja es jūs neinteresēju, būtu daudz godīgāk to atklāti pateikt. Es uz tā nolādētā ielu stūra izmirku līdz ādai. Mans uzvalks vēl joprojām nav izžuvis.

— Izmirkāt līdz ādai? Kāpēc?

Ļoti vienkārši! Lietū! — es uzbļāvu. — Par ko te jābrīnās?

Kādā lietū? — pārsteigta jautāja Petsija.

Beidziet muļķoties. Tanī pašā lietū, kurš bez pārtraukuma līst visu dienu. Arī pašlaik gāž straumēm.

Man liekas, ka jūs esat sajucis prātā, — izbijusies sacīja Petsija. — Šodien ir skaidrs laiks, pie debesīm neviena mākonīša, saule spīd kopš paša rīta.

Šeit pilsētā?

Protams.

— Un jūs pa sava kantora logu redzat skaidras debesis?

— Jā, bez šaubām.

Visu dienu spīdēja saule Trīsdesmit septītajā un Piektajā avēnijā?

Kādā Trīsdesmit septītajā un Piektajā?

Tajās pašās, kuras krustojas pie vecās Tifāni ēkas, — es ērcīgi sacīju. — Jūs taču netālu no tās strādājat, tūliņ aiz stūra. — Jūs mani biedējat, — čukstēja Pet-sija. — Mums … labāk izbeigsim šo sarunu.

— Kāpēc? Kas jums vēl nav skaidrs?

— Tifāni vecā ēka taču atrodas uz Piecdesmit septītās un Piektās stūra.

— Sveicināti! Tur ir jaunā ēka.

— Nē taču, vecā. Vai tad esat aizmirsis, ka četrdesmit piektajā gadā tai vajadzēja pārceļot uz jaunu vietu?

— Kādu jaunu vietu?

Protams. Radiācijas dēļ ēku vecajā vietā nevarēja atjaunot.

Kādas radiācijas dēļ? Ko jūs man te…

— Tur taču nokrita bumba.

Es jutu, ka man pa muguru sāk skriet drebuļi. Varbūt esmu lietū saaukstējies?

— Petsij, — es lēni sacīju. — Tas viss ir ļoti… savādi. Baidos, ka ir sajucis kaut kas daudz svarīgāks nekā telefona vadi. Nosauciet savu tālruņa indeksu. Numuru nevajag, tikai indeksu.