— Laukums 65000, — es teicu.

Sekoja nāves klusums, kas mani satracināja. Es no visas sirds neieredzu nevīžīgas telefonistes, kuras pieņem uzreiz vairākus sarunu pieteikumus un liek abonentiem gaidīt, kamēr labpatiksies viņus savienot.

— Ei, cienīgā, paklausieties! — es teicu. — Ceru, ka jūs mani dzirdat. Esiet tik laipna un turpmāk mani netraucējiet tik ilgi, kamēr varat… savienot ar to cilvēku, kurš man zvana. Kas es jums esmu, puišelis, vai?

Un tieši tajā acumirklī, kad es gatavojos nosviest klausuli, atskanēja izbiedēta balstiņa:

Piedodiet!

Petsija? Atkal jūs?

Jā, es, — viņa atbildēja.

Mana sirds ietrīcējās: es sapratu, ka šis zvans vairs nevar būt nejaušs. Viņa atcerējās manu numuru. Viņa vēlējās parunāt ar mani vēlreiz.

Labrīt, Petsij, — es teicu.

Cik jūs esat dusmīgs!

Baidos, ka biju pret jums rupjš.

Nē, nē. Vainīga esmu es pati. Visu laiku jūs traucēju… Nezinu, kāpēc tā notiek, bet katru reizi, kad zvanu Dženai, mani savieno ar jums. Droši vien mūsu-, vadi kaut kur krustojas.

Vaŗliešām? Ļoti žēl. Bet es cerēju, ka jums Iegribējies dzirdēt manu romantisko balsi.

Viņa sāka smieties.

— Nu, nav jau nemaz tik romantiska.

— Es ar jums runāju rupji. Man loti gribētos kaut kā mīkstināt savu vainu. Vai jūs atļausit sevi šodien pacienāt ar pusdienām?

— Paldies, nē.

— Bet ar kuru datumu jūs sākat strādāt?

— Jau ar šodienu. Uz redzēšanos.

— Vēlu sekmes, Petsij. Pēc pusdienām piezvaniet Dženai un pastāstiet man, kā jums klājas darbā.

Noliku klausuli, nebūdams pilnīgi pārliecināts, vai es ierados kantorī tik agri, darba entuziasma mudināts, vai cent sagaidīt šo zvanu. Godīgi sakot, otrais variants man šķita tuvāks patiesībai. ClMP kam, kuri nostājies uz slidenā mānīšanās ceļa, rodas nepatika pat pašam pret sevi. Vārdu sakot, es biju tik neapmierināts, ka beigās sāku izdzīt savas palīdzes.