Pēc pusdienām atgriezies darbavietā, es jautāju sekretārei, vai kāds nav zvanījis.

— Tikai no telefonu remonta biroja, — viņa atbildēja. — Kaut kādi bojājumi līnijā.

«Tātad arī šorīt Petsija zvanījusi nejauši,» es nodomāju, «bet nevis tāpēc, ka viņai gribējās parunāt ar mani.»

Četros es atlaidu abas darbinieces mājās, it kā lai kompensētu no rīta notikušo piekasīšanos (vismaz sev es to tā izskaidroju). No četriem līdz pussešiem slaistījos pa kantori, gaidīdams Petsijas zvanu, un aizsapņojos pat tik tālu, ka pašam kļuva kauns.

Mazliet iemalkojis no pudeles, kas bija saglabājusies pēc ziemsvētku svinēšanas kantorī, es dusmīgi aizcirtu durvis un devos uz liftu. Tai brīdī, kad nospiedu pogu, dzirdēju, ka kantorī zvana tālrunis. Kā vājprātīgs metos atpakaļ (durvju atslēga man vēl bija rokā) un sagrābu klausuli, juzdamies kā pēdējais idiots.

— Preskota 93232, — es aizelsies sacīju.

— Piedodiet, — sacīja manas sievas balss. — Esmu kļūdījusies.

Ko es varēju sacīt? Vajadzēja iekost mēlē. Sāku gaidīt, kad sieva piezvanīs vēlreiz, apdomādams, kādā balsī man atbildēt, lai viņa nenojaustu, ka jau pirms minūtes ar mani runājusi. Nolēmu turēt klausuli tālāk no mutes, un, kad telefons iezvanījās, es uzmanīgi pacēlu klausuli, atvirzīju to iespējami tālāk un enerģiski izrīkoju kantorī neesošos darbiniekus; pēc tam, pielicis klausuli pie mutes, nevīžīgi izmetu:

— Hallo.

Ak kungs, cik jūs esat cienīgs. Īsts ģenerālis.

Petsija?! — Sirds krūtīs sāka skaļi pukstēt.

— Baidos, ka tiešām es.

— Kam tad jūs zvanāt: man vai Dženai?

— Bez šaubām, Dženai. Ar tiem vadiem tiešām šausmas. Mēs jau zvanījām remonta birojam.

— Zinu. Kā jums veicas jaunajā vietā?

Nekas … Pēc manām domām, nekas! Šefs rūc tieši tāpat kā jūs. Es no viņa baidos.